J. Baltins, YL2DX

VAI
LR AMATIERU RADIOSAKARU NOTEIKUMIEM
NEPIECIEŠAMAS REFORMAS?

    Dažu mūsu radioamatieru vidū sastopams viedoklis, ka esošie noteikumi, kuri regulē Latvijas amatieru darbību ĪV un UĪV, ir slikti. Tie it kā ierobežo un kavē mūsu hobija attīstību un amatiera licences iegūšanai nepieciešamos eksāmenus "ir spējigs nokārtot tikai akadēmiķis".

    Mēģināsim pēc iespējas objektīvāk un bez liekām emocijām tikt skaidrībā, kāpēc radioamatierisms mūsu valstī nīkuļo, un kas patiesībā kavē tā attīstību.

    Ēterā reāli strādājošo staciju skaits pie mums saglabājas praktiski nemainīgs, ja neņem vērā nelielu kritumu 1992-94 gados, ko nekādi nevar saistīt ar 1994 gada noteikumiem. Daļēju amatieru aktivitātes zudumu, salīdzinot ar padomju laikiem, var attiecināt uz ekonomisko stāvokli, nevis "sliktajiem noteikumiem". Šobrīd vairāk laika tiek tērēts darbā, lai kaut ko nopelnītu, un līdz ar to mazāk paliek brīvu brīžu. Iedzīvotāju skaits Latvijā pēdējos gados, diemžēl, ir samazinājies nevis palielinājies, tomēr amatieru rindas katru gadu papildinās par 5-10 cilvēkiem. Tādējādi radioamatieru skaits attiecībā pret kopējo iedzīvotāju skaitu pie mums nesamazinās. Vadoties pēc šīs statistikas, mēs ieņemam nebūt ne pēdējo vietu teritoriāli un ekonomiski līdzvērtīgu valstu vidū.

    Bet, vai mūsu vidū ir daudz tādu cilvēku, kuri personīgi, pēdējo 5-10 gadu laikā, būtu apmācījuši kaut vienu iesācēju? Vārda tiešajā nozīmē - pilnībā iemācījis visu, kas jāzin radioamatierim iesācējam, lai varētu sekmīgi nolikt eksāmenus licences iegūšanai? Vai arī pilnībā sagatavotam iesācējam palīdzējis sākt strādāt ēterā no kolektīvās stacijas? Nav tuvumā tādas stacijas? - bet kāpēc tad pats nevar vai nespēj noorganizēt "kolektīvo" tuvējā skolā, vai citā tam piemērotā vietā? Kaut vai pašu vienkāršāko. Šādiem mērķiem nav šķēršļu ne no LVEI, ne LRAL, ne Noteikumu puses!

    Tam visam par iemeslu ir tā pati vecā psiholoģija - kāds, lūk, varētu mani ar visu nodrošināt - aparatūru, antenām, telpām, uz kurām atvest jauniešu bariņu, bet es, varbūt, kaut kad brīvā brīdī, kaut ko kaut kā viņiem iemācīšu, ja man par to samaksās... Bet tā ir bijis, un arī ne vienmēr, tikai tajā sabiedriskajā iekārtā, kuru mēs esam pārdzīvojuši un kurā, cerams, nekad neatgriezīsimies. Brīvā valstī to visu var darīt, bet darboties savam vaļaspriekam un to attīstīt (ja ir vēlēšanās) var tikai pats saviem spēkiem un līdzekļiem.

    Tā, lūk, arī personīgais slinkums un nevarība tiek attaisnots ar stāstiņam par sliktajiem noteikumiem, par LVEI birokrātiem... Šiem "birokrātiem", starp citu, nekas nav pret radioamatierisma attīstību, viņi no tā gūst pat nelielus ienākumus. Cits jautājums ir tas, ka LVEI atbild par to normu ievērošanu, kuras mūsu valsts ir apņēmusies pildīt parakstot starptautiskus līgumus sakaru jomā, arī par amatieru radiosakariem.

    Nevajag aizmirst, ka "Noteikumus" izstrādāja LVEI ierēdņi kopīgi ar LRAL vadību. Tajā laikā Līgas valdē bija 12 demokrātiski ievēlēti pilnvarotie priekšstāvji no lielākā Latvijas radioamatieru vairākuma (Līgā toreiz bija divreiz vairāk biedru kā šobrīd). Es ļoti labi atceros cik daudz un pamatīgi pie šī dokumenta tika strādāts toreiz biežajās Līgas valdes sēdēs.

    Kad 1991-93 gadā tika veikta jaunās "instrukcijas" izstrāde, bija daudz dažādu priekšlikumu, ieteikumu un vēlējumu. Daudzi no tiem bija savstarpēji nesavietojami, daudzus nevarēja realizēt tāpēc, ka tie bija pretrunā ar starptautiskajām normām. Tā visa rezultātā dokuments, pēc kura mēs vadāmies jau 6 gadus, galu galā ir kompromiss. Tomēr, neskatoties uz dažām līdz galam nepārdomātām niansēm, kurām par iemeslu varētu būt dažu nepacietīgāko "aktīvistu" izdarītais spiediens (atrāk,atrāk!), mans viedoklis ir tāds, ka mums ir pilnīgi pieņemami "LR amatieru radiosakaru noteikumi".

    Protams, kā jebkuri citi, arī šie noteikumi nevarēja un nevarēs simtprocentīgi visus apmierināt. Radīt noteikumus, kuri it visā patiktu visiem, ir utopija.

    Tās prasības, kuras tiek uzstādītas 2. kategorijas pretendentiem, atbilst minimālajām CEPT prasībām. Tas nozīmē, ka tās ir vispārpieņemtas un obligātas visā Eiropā. Samazināt šīs prasības nozīmē spert soli nevis Eiropas virzienā, bet atpakaļ. Ir svarīgi atcerēties, ka šīs amatieru zināšanu prasības ir minimālas, zem šī līmeņa, pēc Eiropas mēriem, nevar būt ne runas par pilnvērtīgiem radioamatieriem. Vairumā valstu šīs prasības tiek uzstādītas iesācējiem un "vidēja līmeņa" amatieriem, bet tiem, kuri vēlas, piemēram, izmantot jaudu, lielāku par 100 W, vai strādāt īpašās frekvencēs, prasības zināšanu jomā ir daudz augstākas, līdz ar to arī kategorija ir augstāka. Pie mums tāda ir 1. kategorija; pēc privilēģiju līmeņa tā atbilst citu valstu "Extra class" kategorijai.

    Tajā pat laikā pie mums kā "nekonvertējamas" tika saglabātās arī 3. un 4. kategorija, speciāli ar mērķi samazināt prasības pretendentiem. Un šīs prasības tiešām ir zemākas nekā to prasa CEPT vispārējās Eiropas normas. Nokārtot šādus eksāmenus ir pa spēkam katram patiešām ieinteresētam iesācējam, pat divpadsmitgadīgai pusauga meitenītei (ir bijuši gadījumi!). Šādas zema līmeņa kategorijas ar ierobežotām tiesībām ir arī citās valstīs, bet ne visās.

    Domāju, ka mums ir optimāls kategoriju skaits, bet zināšanu prasības, lai tās iegūtu, un katrai kategorijai esošo privilēģiju vai ierobežojumu skaits pilnīgi atbilst civilizētu un attīstītu valstu līmenim. Patiesībā gan šīs prasības ir par zemu, lai sāktu reālu praktisko darbību ēterā. Kopumā sistēma ir konsekventa, saskanīga un dod stimulu un iespēju dažādu līmeņu amatieriem pilnveidoties.

    Ja mēs uzmanīgi iepazītos ar prasībam, kuras bija uzstādītas amatieriem padomju laikā (arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā), tad viegli varētu konstatēt, ka šīs prasības bija augstākas. Atšķirība ir tikai tā, ka padomju prasības nebija konkrēti detalizētas kādā dokumentā, arī eksāmenu norises procedūra nebija noteikta. Līdz ar to radās iespēja visu to apiet un ignorēt. Bija gadījumi, kad "sabiedriskās" kvalifikācijas komisijas "saviem čomiem" "pa blatu" iedalīja pirmās un otrās kategorijas, absolūti neinteresējoties par patiesajām indivīdu zināšanām. Tā visa rezultātā līdz šai dienai mūsu vidū, diemžēl, ir personas, kuras toreiz dabūjušas 1. vai 2. kategoriju, bet tā arī vēl tagad nemāk pareizi novērtēt korespondenta signālu darbojoties ēterā, un arī nekad nav mācījušas un nemāk telegrāfa ābeci. Pašreizējie eksāmeni nav grūtāki par agrākajiem, grūtāk ir kļuvis tos apiet.

    Jāatzīst, ka pat arī tām zināšanām, kuras ir pietiekamas, lai teicami nokārtotu 2. vai 3. kategorijas eksāmenu, būs par maz, lai varētu patstāvīgi uzbūvēt raidīšanas-uztveršanas iekārtas un antenas, kā arī pareizi to visu noregulēt. Bagātās valstīs, kur radioamateriem ir iespēja iegādāties visu gatavu, var samierināties ar virspusēju jēgu par radiotehniku, bet mūsu amatieriem, kuru lielākais vairums strādā ar pašizgatavotu īsviļņu tehniku, noteikti ir jābūt pilnīgi skaidram visam aparatūras izgatavošanas un noregulēšanas procesam, nevis tikai raidītāja-uztvērēja darbības pamatprincipiem. Lai nepiesārņotu ēteru, visām šīm zināšanām jābūt līdz licences iegūšānai, nevis pēc tam.

    Pieminot mūsu eksāmenu norises procedūru, vienīgais, kas manā skatījumā, būtu jāpilnveido, ir tas, ka tiem vajadzētu notikt brīvdienās, kā arī eksāmenus vajadzētu rīkot ne tikai Rīgā, bet arī dažās citās pilsētās, ja tajās ir pietiekams gribētāju skaits. Konkrētu projektu, kā to realizēt ar minimāliem izdevumiem (izmantojot Internetu vai faksu) es iesniedzu Līgas vadībai vēl 1999. gada sākumā.

    Ja mēs patiešām vēlamies, lai būtu vairāk jauno amatieru, tad mums jāatrod veids kā palīdzēt jauniešiem apgūt radiotehnikas un radiosakaru pamatus, nevis jāmeklē iespēja kā ātrāk palaist ēterā neko neprotošus un neko nezinošus LID'us. Vienkārša zināšanu prasību samazināšana nenovedīs pie amatieru skaita pieauguma, bet pazeminās viņu sagatavotības līmeni. Visi strīdi par esošo noteikumu pārskatīšanu novirza mūsu spēkus, kas tāpat nav lieli, no galvenā Līgas un amatieru kustības uzdevuma - popularizēt un izplatīt radiotehniskas zināšanas.

    Diemžēl, mūsu Līgā tika gandrīz aizmirsta viena no galvenajām radioamatierisma idejām - interese par zināšanām un pašizglītošanos. Mums vajadzētu padomāt, kā amatierus stimulēt mācībām un kvalifikācijas paaugstināšanai, un ne tikai jauniešus un iesācējus. Tieši šajā jautājumā, nevienā citā, novērojama stagnācija. Radioelektronika ir zinātne, kas nepārtraukti un strauji attīstās, un tas, kurš pastāvīgi nemācās, var izrādīties neglābjami atpalicis. Daudzus gadu desmitus Latvijā bija spēcīgs zinātniski tehniskais potenciāls tieši radioelektronikas jomā. Radioamatieru kustība var palīdzēt kaut vai daļēji saglabāt vienu no svarīgākajiem nacionālajiem resursiem - intelektuālo resursu.

    Nepatiesās runas par eksāmenu "pārlieko" sarežģītību tikai dezinformē jauniešus un paralizē to vēlēšanos apgūt pamatus tām zināšanām, bez kurām nav iespējams kļūt par radioamatieri. Pie mums nav daudz jauno radioamatieru un vēl mazāk to, kas vēlētos paaugstināt savu kvalifikāciju (t.i. kategoriju) ne jau tāpēc, ka eksāmeni pārlieku sarežģīti un arī ne tāpēc, ka cilvēki pie mums būtu tik stulbi, bet gan tāpēc, ka jau 10 gadus daži labi "popagandisti" cenšas viņiem ieborēt, ka eksāmenus nokārtot nav iespējams, kaut arī paši nav papūlējušies pat uzmest aci eksāmenu biļešu saturam.

    Būtībā tāda pļāpāšana ir populisms, kā arī profanācijas un diletantisma propaganda. Tā pagriež dažu potenciālu radioamatieri turp, kur ne no viena nekādas zināšanas neprasa, t.i. uz CB - 27 MHz. Taču CB - tas ir ceļš nevis uz radioamatierismu, bet gan prom no tā. Turklāt - ceļš uz to pašu pusi, kā radiohuliganisms.

    Dažu labu esošo radioamatieru noteikumu pārkāpšana arī ir tiešs rezultāts nevērīgai atteiksmei pret kvalifikācijas celšanu. Tai vietā, lai nedaudz pamācītos, noliktu eksāmenus augstākam līmenim, un tādējādi likumīgi paplašinātu savas tiesības, viņi paši sev sāk bezkaunīgi "paaugstināt kategoriju". Diemžēl, tas notiek ar pilnīgu vienaldzību un pieļaušanu no Līgas puses, ieskaitot arī tā saucamo "Ētikas komisiju".

    Tai vietā, lai celtu grandiozus plānus jaunajām eksaminācijas sistēmam, daudz vertīgāk būtu uzrakstīt un nopublicēt kaut vai nelielu mācību līdzekli iesācējiem. Rūpes par augošo paaudzi vajag izrādīt ne jau desmitiem gadu lamājot kaut kādus mītiskus "birokrātus", bet gan ieinteresējot kaut vai vienu-divus kaimiņmājas puikas (un kādēļ gan ne savu dēlu, meitu, mazdēlu?), parādot viņiem savu radiostaciju un QSL kartiņu kolekciju, iesākumā iemācot kā salodēt uztvērēju no trim tranzistoriem un iemācot tiem Morzes ābeci. Problēma ir tā, ka parādīt un iemācīt var tikai tas, kurš pats kaut ko prot un zin...

    Ja katrs no mums, tā vietā, lai "cīnītos par gaišo nākotni" un bezjēdzīgi gaustos, ķertos pie reālas darbības un labi sagatavotu vismaz vienu jaunu radioamatieri, tad mūsu rindas dubultotos vienā-divos gados. "Tā vietā lai nolādētu tumsu, labāk pašam iedegt kaut vai mazu svecīti!"

    Es to jau esmu izdarījis, un ne vienu reizi vien. Bet kurš nākošais?

  > Raksta sākums
  > Mūsu konferenču zāle
  > Saita jaunumi